Lielu daļu Latvijas stūru pārņēmusi tā saucamā Lielā talka, kurā es, protams, nepiedalīšos.  Un nejutīšos vainīgs par to, jo ar tīru sirdsapziņu varu teikt, ka neesmu piedalījies Latvijas sasūdošanā. Patiešām, jo es pat neatceros, kad kādreiz esmu pacenties apslienāt kādu ietvi ar savām siekalām. Vai tad mans ķermenis saražo kaut ko tik sūdīgu, no kā vajadzētu tikt vaļā, izspļaujot to uz ielas? Nē!

Sasodīts! Es pat esmu nesis savu plasmasas taru vairāk par kilometru, lai tikai man nevajadzētu to izsviest kādos krūmos. Laikam jau no mazotnes esmu uzskatījis, ka tas ir muļķīgi un ir pārāk daudz mīnusi tādai rīcībai.

Labi, draudzene tagad lasa šito un pārmet man par to, ka nerakstu patiesību, jo, redz, viņa esot redzējusi, ka piegružojot apkārtni. Jā, viņa ir redzējusi, ka es tramvaja talonu šad tad ņemu un aizsviežu, bet mana sirdsapziņa ir diezgan tīŗa, jo tāda maza papīra strēmelīte sadalās divās trīs dienās. Pat cigaretes izsmēķis sadalās daudz ilgākā laikā.

Vakar grauzu savu kožļājamo gumiju tik ilgi, kamēr man pa ceļam bija mistkaste, kur arī to draņķi izmetu.

Ko es ar to gribēju teikt? Varbūt mēģinām cīnīties ar cēloņiem (atkritumu izvešanas, utilizēšanas nosacītā dāŗdzība, nepieejamība, mistkastu trūkums) nevis ar sekām?

Veiksmi talciniekiem!