Savā ziņā viņa pusdienu pārtraukums aprobežojās ar suņa izvešanu pastaigā. Sen tie laiki pagājuši, kad pārtraukums bija viena vienīga atrakcija. Tās satraucošās sajūtas, kad cilvēks stāv pie bufetes un prāto vai kapeiciņu skaits rokā būs pietiekams, lai iegādātos pussakaltušu rozīņu bulciņu un glāzi remdena kefīra.  Ehh, tās sajūtas, kad ar traģisku smīnu sevī Tu prāto, kāpēc mats bulciņā ir tumšā krāsā atšķirībā no bufetnieces lokainiem un taukainajiem blondajiem matiem. Tas nekam neder! Var jau būt, ka dažu kapeiku dārgākai bulciņai klāt nāk tā saucamā “pievienotā vērtība”, kas šajā gadījumā varētu tikt pāŗdēvēta par “nepievienoto vērtību” matu. Ha.

Dīvaini, bet doma, ka ietaupītā kapeika palīdzēs vakarā tikt pie aliņa, spēj nomierināt visus ķermeņa nervus un liek gaidīt vakaru nedaudz satrauktā gaisotnē.
Alus, gaidi mani, jo es patiešām gaidu tevi!