Patiesību sakot, šis visu laiku muļķīgākais virsraksts ienāca prātā tikai tāpēc, ka sēžu pie neparasta datora un foobar2000 atskaņošanas sarakstā ir Re:Public dziesma “Es mīlu Tevi Rīga”. Muļķīga dziesma muļķīgam virsrakstam. Tirpas skrien pār muguru no cilvēkiem, kas iedomājas, ka Rīga ir labākā pilsēta Latvijā.

Turpmāk vēl labāk – skan dziesma no Labvēlīgā Tipa repertuāra. Nosaukums tai ir “Tu mani demoralizē”. Nevēlos atzīties, bet biju reiz maziņš un nopirku šīs grupas (nelicenzētu) albumu kasetītes formātā. “Tev uz dibena uzmetusies pumpa” bija tieši tas, kas mani tobrīd turēja uz viena viļņa ar šo grupu.

“Double Faced Eels” ir tiešām patīkama atslodze pēc tādiem tipiem.

Un kas pie velna ir grupa ar nosaukumu “Gaisā”? Pirmo reizi dzirdu un saprotu, ka biju laimīgs, ka nedzirdēju to agrāk. Vārdi “beidzot es varu ļauties baudai spīdīgai” liek domāt, ka vokālists nav īsti redzējis pasauli. Vismaz internetā vai žogam otrajā pusē. Murgs.

Nākošais skan Ivo Fomins. Patīkama atslodze ausīm un prātam. Neviens te nepretendē uz pasaules patiesību. Vienkārša balāde, kuru var arī noklausīties nemiedzot acis un nestenot.

“Mr Rally” un viņa “Dzīvnieks” nebūtu tik sūdīga dziesma, ja tā skanētu tikai vietējās ballēs un netiktu atskaņota radio vērtīgajā raidlaikā. Nekā īpaša, manuprāt!

Klausoties Jura Ludženieka dziesmu “Ēnas manas domas” liekas, ka dziesma ir kaut kur dzirdēta. Jā, atminos – viena līdzīga dziesma skanēja kaut kur pirms desmit gadiem. Mūziķi varbūt saka “izmāsterēta”, bet es atļaušos iztulkot – “izčakarēta”.

Ak, dievs! Ja vien jūs dzirdētu tagad “Dairis & Pēteris Upelnieks” (brāļi?) veikumu. Dziesma it kā ir jauks veltījums mammai, bet dziesmā skan tik sasodīti divdomīgi vārdi.

Cik esmu sastapies ar Andri Ērgli, tad viņš man vienmēr ir idiots un lupata. Labi, droši vien esmu vēl lielāks idiots, bet tāpēc jau nevaru izteikt savu viedokli. Un dziesma “Izvēlies” ir tipiska Andra dziesma ar kurām viņš, droši vien, samitrina ne vienu vien jaunkundzi.

Oskars Deigelis un pirmā reize, kad vispār dzirdu to. Vārdi “sadegsim mēs, nespēlēsim vairs paslēpes” izklausās pēc puiša pusslepenajām fantāzijām. Ir pat sajūta, ka šis vēstījums no viņa mutes ir paspējis notrulināties. Acīmredzot nav atsaucība.

Lauris Reiniks un viņa “la la lā” ir vienkārši sūds. Kāpēc? Idiotisks teksts, piedziedājums ar tik sasodīti oriģinālo (vajadzētu patentēt, lai miers virs zemes?) “la la lā” un balsi, kas spēj iedzīt kapā.

“Otra Puse & Aija Andrejeva” netiek no manas puses saprasta. Teksts īsti nerada to sajūtu, ko fona mūzika. Kaut gan mūzika ir tik pat murgaina cik vārdi tā kā varētu pat teikt – pasaule ir līdzsvarā

Ō, Nikolajs Puzikovs arī ir un viņš “grib kā suns lietu dzert”. Nu, pēc dažām “stikla desiņām” jau daudzi kļūst par lopiņiem un sanāk, ka viņam vēl ir pēc kā tiekties gan dzīvē, gan vienkārši darba sfērā … Bet man jau patīk.

Kaut gan Evija Sloka ir atsaucīgāka iedomām. Neko sliktu par dziesmu arī nevarētu teikt. Pasaules gals jau tas nav.