Sen senos laikos savā sešpadsmit gadu dzimšanas dienā ar draugu gājām makšķerēt zivis uz netālo ūdens krātuvi. Dīvaini, bet tie bija laiki, kad smagākais makšķerēšanas piederums nebija lazdas kāta makšķere vai saraktie tārpi, bet gan leģendārais alus “Rubenis” divu litru iepakojumā. Droši vien tas bija domāts kā maskēšanās līdzeklis no zivīm, jo “Rubenis” taču cilvēku padara par lopiņu un, cik zinu, zivis nebaidās no lopiņiem tik ļoti, cik no cilvēkiem. Laikam.

Tā nu mēs makšķerējām un, cik atceros, samakšķerējām samērā daudz karūsas, raudas un pat viens otrs līnis bija atsaucīgs mūsu slieku piedāvājumam. Katrā ziņā zivju draudzība ar tārpiem bija daudz lielāka nekā mana kuņģa simpātijas pret “Rubeni”. Kaut gan dzert “Rubeni”, protams, jau varēja šā vai tā.

Kad pārradāmies mājās ar visām zivīm un, šķiet, bez vienas makšķeres, tad sadalījām savu zivju laupījumu no dabas. Man tika kādas veselas 15 (vairāk gan mazākas nekā lielākas) zivteles un muļķīgi atcerējos, ka man viņas īsti nav kur likt. Ar zivju zupu būtu smieklīgi un neviens mājas kaķis īsti nebija sasaucams (acīmredzot viņiem bija savi “Rubeņi’), tāpēc atļāvos savas zivis izbarot laimīgajiem kaimiņu kaķiem.

Vakara noslēgumā tiku pie papildus alus, jo ne man vienīgajam tajā dienā bija dzimšanas diena, un, kad vakars bija noslēdzies, streipuļoju uz blakus esošajām, dubultojošām mājām.

No rīta pamodos, protams, novēmis paklāju un ar sasodīti sūdīgu pašsajūtu. Nu, nekas. Pasaules gals jau nav.

Kad mājās no darba pārradās vecāki, viņi jau bija pa nakti dzirdējuši manas aktivitātes un viņiem nebija pārsteigums mans lūgums pēc kaut kādām zālēm, kas ierobežotu manu “ik piecas minūtes” vemšanas vēlmi. Tobrīd jutos pietiekami sūdīgi, lai tas iežēlinātu manus vecākus un izvairītos no kāda no potenciālajiem sodiem.

Tēvs man uzjautāja vai tiešām es biju makšķerēt. Es, protams, teicu, ka biju gan.

– Kur tad ir zivis?
– Tiešām vajadzēja zivis? Es visas atdevu kaķiem. Nebija jau tik lielas.
– Ha, ha, kā tad!

Toreiz es nesapratu kāpēc viņš tā iesmējās, bet tagad arī man šāda atruna liktos ļoti smieklīga un es savam dēlam tiešām neticētu, redzot cik sūdīgi viņš jūtas, un galu galā nav pārnesis mājās ne asaku no zivīm…