Pēcpusdiena.
Viena no tām daļēji saulainajām dienām, kad atvaļinājums tūlīt finišēs, bet tev nemaz nav tā sajūta, ka vēlies šo finišu sagaidīt ar rūtainā karoga līksmu vicināšanu. Laiks pat pēkšņi sāk skriet tā, it kā tas būtu sapratis, ka paveca puiša vērošana nebija tā labākā nodarbe teju veselu mēnesi un ir laiks atgūt iekavētās, normālās lietas – ķiķināšanu vēža slimo bērneļu klātbūtnē un balto bižu raustīšanu vecvecvecmāmiņām.
Tad nu līdzīgā brīdī izlēmu, ka varētu pagatavot plovu. Nav jau tā, ka plovu nekad nebūtu taisījis, bet, iespējams, šis ir tas brīdis, ka to daru vienatnē un bez uzraudzības, ja ņem vērā, ka “aldarēni” nemaz neinteresējas par šādām gastronomiskajām izvirtībām un tie atļaujas izklaidēt tikai mani, nevis pieskatīt ēst gatavošanas procesu.
Internetā ir simts (plus iedomu skaitlis) receptes, kurās aprakstīta plova pagatavošana, tāpēc es kopā ar ledusskapja saturu ņēmām un sakompilējām šādu recepti:
Paņemam no ledusskapja kādu sarkanāku gaļu un labākai garšai to laicīgi atkausējam;
Pēc laiciņa sagriežam to kubiciņos un metam uz karstas pannas;
Sagriežam sīpolus un burkānus un metam tos pie gaļas. Ļaujam pacepties, pasautēties;
Iemetam pannas saturu grāpītī, pievienojam garšvielas, kas sastopamas garšvielu trauciņā;
Pielejam ūdeni tā, lai ūdens nosedz gaļu un pasautējam to;
Pieberam rīsus. Samaisām;
Cenšamies atbildēt un intriģējošo jautājumu: “Hmm, rīsus nepiebēru par daudz?”;
Pielejam ūdeni, jo rīsi tiešām ir par daudz;
Uzgriežam mazāko uguns daudzumu, ko plītiņa spēj izspiest un gaidām;
Rīsus nemaisām, bet dzeram alu;
Laiks aizskrējis, “aldarēni” pazuduši un ir iespēja nobaudīt plovu. Kāds tas ir? Nu, kādā franču kulinārijas šovā redzēju, ka pavārs pieber sāli ēdienam tik pat lielos daudzumos kā tantes mēdz bērt saujas ar smiltīm sešas pēdas dziļās bedrēs. Man arī derētu tāds entuziasms ar sāli, kura šoreiz ir par mazs. Ja sāls mazumu nenomāktu piedegušais grāpītis, tad vispār varētu teikt, ka plovs nav garšīgs.
Paldies grāpītim, kas devis plovam interesanto piedeguma garšu! Tā glābj un ļauj ēdienam piedēvēt iesauku “pifīgs plovs”.
Nākošreiz droši vien centīšos nepiededzināt sīpolus. Neskopoties ar ūdeni un mazāk dzert alu. Labprāt publicētu kādu bildi, bet mobilais tāds pieliets un nespiežas pareizās pogas…