Pēc vairāk vai mazāk egoistiska akta darba vietā, nolēmu, ka trešdiena jau protams ir tā dievišķā diena, kad jāiet uz FP. Izdzēru pēdējo darba alu un devos. Dažas minūtes svaigā gaisā un gar automašīnām, kurās pierasts klausīties 2001. gada deju mūzikas hītus un esmu jau klāt. Ko ierasti daru? Acis nenolaižot no alus stenda, pieeju pie letes un sagaidu savu čehu aliņu. Steigā izdzeru dažus malkus dzēriena un pagriežos pret publiku. Tajā brīdī es arī parasti pirmo reizi ieraugu cilvēkus, kuriem esmu pagājis garām vai ignorējis. Kā jau pierasti.

Šīs dienas “vistuvākais cilvēks” izrādās mana bijušā draudzene. Ticu, ka viņa kaut kad iepriekš ir aprakstīta manā dienasgrāmatā, tamdēļ sīkumos iedziļināties būtu lieki.

Viņa jautrā prātā, lieliski iedzērusi piedalījās tipiskā meiteņu vakara pasākumā. Četras meitenes dejo ar sevi (viena ar otru) un puišus savā barā neielaiž tik vienkārši. Labākie eksemplāri visticamāk netiku ignorēti. Tas nu tā.

Tad nu cenšos uz viņu neskatīties. Ar acu skatieniem vai rokas spiedieniem sasveicinos ar tiem nedaudz cilvēkiem, ko šovakar pazīstu. Dzeru savu alu. Tas gan pēc 10 minūtēm jau nelāgā kārtā izrādās tukšs, tāpēc ņemu nākošo. Tipiski un sakarīgi, kā arī normāli. Ne?

Iztukšoju. Nedaudz smaids sejā savelkas par sīkumiem. Tā ir tipiska pazīme, ka esmu iedzēris. Un “nothing else matters” … Īsinu savu laiku klausoties mūziku un blenžot pelēkos punktos.

Paranojas nomākts izdomāju, ka eksdraudzene mani aprunā savā barā. Apzinājos savu paranoju un gāju uz darbu. Lai pagulētu, jo jau (šodien) kaut kādas lekcijas ir. Pamācīties arī derētu. Tikai nezinu vai ta izdotos.
Viss……..