Tikko domājot, ko varētu sadrukāt savā mazajā dienasgrāmatā, izdomāju, ka man ir tas, kas nav vismaz 95% sabiedrības. Un par to arī varētu šovakar pastāstīt.
Nē, šoreiz nebūs runa ne par iphone, ne arī par rolleru, bet gan par kaut ko nedaudz sakarīgāku, kaitinošāku, traumējošāku un interesantāku.
Runa būs par manu daudz maz identisko dvīņu brāli. Īstenībā tikai nedaudz. Mazliet. Un vispār…
Šodien aizgāju pie viņa uz darbu un, protams, nepaliku nepamanīts. Mani tur kāda nosauca par slaveno dvīņu brāli, kuru visi jaucot ar viņu. Laikam jau pierasti.
Un šodien viņš aizgāja pie manis uz darbu. Pa ceļam jau, protams, operātors no darba sajauca viņu ar mani. Bet, nu kam negadās. Vēlāk man bija jāsaka kā mani un brāli var atšķirt. Iegājies ir tā, ka es parasti saku, ka viņš ir kreilis un es esmu labrocis.
Muļķīgi nedaudz. Un man vienalga. Ir sasodīti daudz cilvēku, kas uzskata, ka mēs nemaz neesam līdzīgi. Un tā tas arī ir. Vismaz rakstura ziņā, jo tas jau ir saprotami, ka vienādā vidē dzīvojām un katram jau izveidojās vairāk vai mazāk savi raksturi.
Ko es ar to gribēju teikt? Kad pirms brīža prasiju viņam par to, ko es varētu uzrakstīt, tad viņš izšpļāva, lai rakstot par viņu. Starp citu mūsu starpā bieži valda veselīga sacenšanās un mēs pat esam sacentušies kura internetlapai būs vairāk apmeklētāju. Viņa (tjipa) blogs ir šeit.