Īstenībā Lieldienas tika pavadītas diezgan labi. Tika gan grillā piededzinātas desiņas ēstas, gan olas dauzītas. Jā, kaut arī nebija tik daudz cilvēku saradušies cik plānots, pasākums bija diezgan izdevies, jo, šķiet, izdzēru visu savu mēneša aliņu normu. Tagad pat solos nedzert kādu laiciņu, bet tad jau redzēs vai tas izdosies.

Par pavāriem var saukt cilvēkus, kas pēc receptes pagatavo nevis ēdienus, bet dzērienus? Katrā ziņā šajās Lieldienās tēvs nedaudz pārcentās ar tādu stiprāku dzērienu meistarošanu. Bija pagatavojis piena liķieri dāmām. Doma jau neslikta, tik jāņem vērā, ka liķieris bija virs 40 grādiem spēcinošs un tas, redz, ir ļoti liels iemesls, lai dāmas būtu par lepnu tādai virai.

Šķiet pēc vairāku gadu pārtraukuma krāsoju olas kopā ar bērniem, neizmantojot veikalā pirktas ķīmiskās krāsas. Gan smukāk izskatās (gaumes jautājums), gan arī lielāka atrakcija sīkajiem. Sākumā devāmies apkārt mājai savākt visādus draņķus, ko varētu izmantot olu krāsošani. Visādas lapiņas, skujiņas un zālītes. Pat kaut kādu indīgu augu sanāca atrast, kuru vēlāk līmējām pie olām. Neviens nenoindējās.

Bērniem ir tāda īpašība, ka, ja ar viņiem paspēlējas nedaudz un pajautrojas, tad tie uzskata, ka var atļauties visādas vaļības un, lai ko tie darītu, viss tiks viņiem piedots. Tā, piemēram, Lieldienu rītā, es ar savu mīļoto draudzeni nodarbojāmies ar mīlas priekiem, kad bērni izdomāja nākt mūs modināt. Šķiet, ka neko samaitātu viņi neieraudzīja. Cerams…

Ai, pats galu galā nevienu olu neapēdu. Cik nu nedaudz padauzījos ar viņām, bet “uzvarētās” olas ņēmu un izbaroju sunim. Vismaz kāds prieciņš šim.
Tagad sasodīti mokos ar nogurumu. Sēžu darbā un iztēlojos cik patīkami būs vārtīties gultā līdz vēlam rītam.

Jauku Jums visiem dienu!