Pirms darba biju aizgājis nedaudz apciemot brāļa ģimeni. Manam krustdēliņam nākošnedēļ dzimenīte un man kā krusttēvam bija pienākums piemesties kopīgajai dāvanai. Šis, redz, tikšot pie jauna ričuka. Nu, man jau pašam ērtāk liekas labāk piemest kādus dažus latus kopīgai dāvanai nekā iet pašam pa veikaliem meklēt, ko tādu, kas mazo sīci varētu iepriecināt.

Vārdu sakot sēžu pie viņiem un domāju par došanos uz tā saucamo darbu. Klausos radio mobilajā telefonā ar austiņām. Radio aplusina zvans no nezinām numura. Es vēl domāju celt vai necelt, jo nedaudz aizdomājos, ka tas varētu būt kāds krievs, jo,  iespējams, mans numurs mētājas kādā no iepazīšanās sludinājumiem internetā.  Protams, bez manas ziņas, jo manī nav nemazākās vēlmes reizi mēnesī saņemt īsziņu par aicinājumiem uz randiņu. Khe.

Paceļu klausuli. Klausulē skan mākslīgas ovācijas un cilvēks klausulē sasveicinās ar mani un nosauc manu vārdu. Tas ir diezgan patīkams pārsteigums, ja ņem vērā, ka nemaz tik bieži mani nesauc vārdā pateicoties tam, ka man ir visai līdzīgs dvīņu brālis. Cilvēks klausulē jautā vai zinot, kas zvana. Ha, balss klausulē, protams, ir visnotaļ pazīstama un zināma, bet tas nav iemesls noticēt savai nojautai. Tieku iepazīstināts ar Arti Dvarionas no radio SWH Rokšova. Jā, pārsteigums trešdienā. Esmu laimējis.

Bērnu klaigāšanas troksnis fonā, mobilā telefona sarunas kvalitāte pakaļā, ņemu un cenšos kaut ko pateikt. Tas, protams, sasodīti neizdodas. Tā jau parasti notiek. Nekad neesmu spējis normāli parunāt pa telefonu pateicoties savai bērnības traumai ar runāšanu klausulē. Un nenotika arī tas šoreiz.

Izgāzos. Pilnvērtīgi. Un, ja vēlies to dzirdēt (es pats to nevēlos, jo kauns), tad klausies šo piektdien raidījumu “radio SWH rokšovs”. Tur tiks noskaidrots uzvarētājs konkursam “Pazudušais dēls”. Kas, redz, es esmu. Šoreiz pareizā atbilde bija “Blur – Song 2”. To es spētu atpazīt, jo pat manas dienasgrāmatas trešais ieraksts bija izvilkums no šīs grupas koncertieraksta Wembley stadionā. Kam negadās.