Sēžu darbā un savā nodabā strādāju līdz manu vienkārši ekselento darbu pārtrauc zvans stacionārajā telefona klausulē, kas kaut kur uz galda vientulībā vienmēr stāv. Šad tad gan kaprīžu vadīts klausuli neceļu, jo cenšos pieradināt vienu otru kolēģi pie tā, ka man ir arī mobilais telefons ar visiem pieejamu telefona nummuru. Un uz to, lūdzu, tad arī zvaniet. Šoreiz tam gan nebija nozīme, jo zvanītāja izrādījās pusmūža nolāpīta krievene, kas, dzīvojot šajā valstī ne vienu vien gadu, nav spējusi iemācīties kaut dažus vārdus latviski. Šis gan ir spriedums, kas balstīts uz divu minūšu klausīšanās viņas balsī. Sacerējusies uzpūtīgā pūsle laikam bija, ka es izpatikšu viņai un runāšu krieviski. Kas es kāds tipiskais latvietis? Ha!

Vārdu sakot tante, nesakot ne čav, ne labvakar, ķērās uzreiz pie lietas un sāka stāstīt lieliskajā krievu valodā savu stāstu. Redz, šī neesot atvērusi durvis kādam cilvēkam, kas uzdevies par policistu. Viņš esot bijis šausmīgi aizdomīgs, jo rokās viņam esot bijusi ne mazāk aizdomīga paciņa ar astoņiem stūriem.

Pirmo sarunas minūti nodomāju, ka tas varētu būt normāli, ka viņa to stāsta tieši man. Kā nekā daži cilvēki vēl iedomājas, ka “ceturtā” vara pieder tautai un, ka kādam vēl rūp tāda vienkāršā tauta. Dīvaini.

Savu stāstu viņa jau bija iesākusi stāstīt otro reizi, kad saklausīju kaut ko par inspektoriem un citām tādām lietām. Pajautāju vai viņa zin, kam piezvanījusi. Gan jau viņai pašai bija radušās aizdomas, ka ne tam piezvanījusi un sāka saukt man veselus divus telefona numurus. Nevienu no tiem nebiju dzirdējis un centos viņai sacīt normālā balss tembrā, ka būs sajaukusi numurus. Bet izpalika. Tante vienkārši nolika klausuli.

Ko es vēlējos sacīt ar šo murgaino ierakstu? To, ka man grūti izjust cieņu pret cilvēku, kurš, dzīvodams šajā valstī vairākus desmitus gadu, nespēj iemācīties kaut daļu no latviešu sarunvalodas. Neviens jau nespiež mācīties komatus likt vai lēkāt tautiskajās dejās. Bet vajadzētu. Varbūt