Tieši tajos iedomātajos brīžos, kad biju nedaudz mazāks, jaunāks un droši vien arī glītāks, laukos labprāt mēdzu dzert citronmētras jeb melisas tēju. Tās mums tur auga savā vaļā un zāles pļāvēja nepieskatītas pie mājas dārzā un, šķiet, ka pietika no rīta ārpus mājas veikt tikai divus soļus (vienu, lai izvairītos no kājslauķa un otru – lai kaut kā noturētu pēc tam līdzsvaru) un varēja sākt tēlot izvēlīgu šīs tējas mīļotāju un izvēlēties šķietami labākās lapas.
Pieradis pie šādām paslimām izdarībām, nav brīnums, ka nesen atvedu no laukiem burciņu ar pakaltētu, zaļganu citronmētru. Protams, pēdējā laikā neaizraujos ar tējas dzeršanu, jo īsti nav garastāvoklis veltīt laiku normālai tējas dzeršanai. Tēja taču ir dzēriens, ko it kā vajadzētu baudīt nesteidzoties, tāpēc es vairāk aizraujos ar ātru kapijas (tā saucu pseido-šķīstošo-trīs-vienā kafiju mazās paciņās) atvēršanu, tās satura iebēršanu krūzē un ūdens ieliešanu tā, lai nebūtu jācenšas izmantot karoti satura sapurināšanai.
Šis gan nav steidzīgais brīdis, jo ir jau vakars. Vēlos tēju un gatavoju to. Ja taukus spēj nomazgāt Fairy, tad kas pie velna spēj nomazgāt pašu Fairy? Skaloju krūzi jau labu laiciņu, bet tā arī nespēju tikt no tās citrussmaržas vaļā. Nu, nekas. Nav jau pasaules gals. Beru tēju krūzē. Tēja gan izskatās tāda dīvaina, bet pieņemu, ka tas ir pilnīgi normāli. “Totāli”, es pat teiktu.
Priekš it kā izkaltētas tējas tāda nedaudz jau mitra izskatās. Un noputējusi. Bet pieņemu, ka tas ir “totāli” normāli un leju klāt ūdeni. Smarža neslikta. Nav, protams, tas svaigums kā tikko rautai tējai, bet var iztikt. Garša? Varu atkal novelt vainu uz to, ka šobrīd nav rīta agrums, divi veiktie soļi un dažas norautas tējas lapiņas.
Dzert var.
Tikko gan aizdomājos. Diemžēl. Ja tēja ir zaļgana un, acīmredzot, arī pelējums mēdz vairāk uz zaļo, nevis sarkano krāsu nosliekties, tad kā, pie velna, man tagad noskaidrot vai es šobrīd nedzeru sapelējušu tēju? Mitrums stikla burciņā? Aizdomīgas pūkas? Smarža? Varbūt vienkārši iedot draudzenei pagaršot un tad tā starp citu uzjautāt – “nez, man tikai tā liekas vai arī tiešām tēja ir sapelējusi?”