Tūlīt, tūlīt jau būs klāt pirmais – kārtējais septembris, kas lēnām, bet pietiekami pārliecinoši ieskandinās rudens, nomāktības, lietavu, depresijas un vēdera parādīšanos tām jaunkundzēm, kas Līgo svētkos bija pietiekami sadzērušās un/vai nerātnas.
Šodien man bija tā nelaime noklausīties divu veikala lielisko kasierīšu sarunā par attiecībām. Kaut arī tajā brīdī priecājos, ka neesmu nopircis alu, nevarēju nedzirdēt gaušanos par to, ka konkrētās darbinieces puisis devies izklaidēties viens pats. Protams, otra darbiniece nespēja nepiemetināt, ka droši vien viņš neizklaidējās viens pats (runā, ka cilvēki, kuri māk paši sevi izklaidēt, ir diezgan nobrieduši) un bija ar kādu kopā. Otra sieviete, cik tipiski un ticami, uzreiz nodomāja, ka viņš bija kopā ar kādu citu.
Sievieti, meiteni, skuķi, veceni vai caurumu – tam pat nebūtu šajā brīdī liela nozīme, galvenais jau vienmēr domāt to sliktāko, sūdīgāko un draņķīgāko, kas vien ir iespējams priekš šādas salīdzinoši jaunas sievietes. Turpinājumā tika solīta attiecību pārtraukšana un otras darbinieces iknedēļas ierosinājums sev atrast citu puisi tika noraidīts. Es ceru, ka tas netika teikts manis dēļ. Es taču alu šoreiz nepirku!
Labi, jau labi! Šī ikdienišķā saruna jau man neliktos tik interesanta, ja es neatcerētos, ka pirms daudziem gadiem šai nelaimes čupiņai bez (nu jau) puiša paspēju uzsaukt dzērienu kādā no Liepājas klubiem (ok, tas bija draņķa Pablo – kaunos).
Vispār tā kopumā toreiz bija draņķīga situācija. Biju iepazinies ar kaut kādām divām meitenēm. Sevišķi pārliecinošs kontakts jau neveidojās, bet pasaules gals arī nebija. Paspēju pārliecināties, ka vienai ir tik pat ledainas rokas kā viņas gaume. Tie bija tieši tie laiki, kad kādai no manām rokām, acīmredzot, starp locekļiem bija vislielākā teikšana. Vārdu sakot – man tika ļauts viņai pat pieskarties un ar to man pat pietika (biju taču pietiekami jauns), jo, ja es vēlētos iet tālāk, tad man atkal būtu jāsāk šaubīties par savu gaumi.
Tajā izšķirošajā brīdī, kad stāvēju pie bāra letes un rokās ripināju spīdīgo latu, domādams par vēl vienu aliņu vai iešanu uz mājām, pamanīju, ka šīs divas meitenes sēž pie vientuļa galdiņa un nedara neko. Runāšana taču neskaitās. Savā naivumā izlēmu, ka jāparāda cik lieliski ir puiši no laukiem un sāku pievērst uzmanību bārmenim, lai izceltos, iekļautos savā budžetā un paņemtu divas glāzes ar sulu (ha-ha, lauķis). Pēc brīža ar savu guvumu gāju uz vientuļā galdiņa pusi. Un?!?
Tur jau viss bija atplaucis pilnā plaukumā. Meitenēm pie galdiņa bija pievienojušies daži dzērieni un kāds sasodīts puisis. Sūdīgākais bija tas, ka man praktiski nebija iespēja mainīt savu kursu un nekas cits neatlika kā pieiet pie galdiņa, nolikt meitenēm savus smieklīgos dzērienus, pasveicināties un, droši vien, ar sarkanu seju ātri doties prom. Nē, nu viņas jau nebija negatīvi noskaņotas par šādu manu gājienu, bet tāpēc jau labāk nejutos.
Vai tā bija tieši tā diena, kad nolēmu, ka klubs Pablo ir tā vieta no kuras jāizvairās? Nemācēšu teikt, bet zinu, ka tas viss notika tieši tajos sen-senos laikos, kad es droši, nedroši vēl biju nevainīgs, jauns un kaut kripatu mazāk naivs kā tagad…