Sestdiena. Tikko izdzertais enerģijas dzēriens un apņemšanās aizmirst tos dažus pēcpusdienas aliņus rada kādas nedaudz dīvainas pagātnes sajūtas.

Aizveru acis.

Esmu aptuveni divus – trīs gadus tālā pagātnē. Ir pagājušas divas stundas kopš man beigusies darba diena. Alus un uzkodas beigušās. Esmu atradis 3 metrus garu kabeli un klausos mūziku atlaidies mīkstajos kubkrēslos. Apkārt pilnīgs miers un tumsa, kuru nedaudz papildina ielas apgaismojums un izgaismotais akvārijs. Neliels satraukums par modinātāja spējām mani pamodināt pēc četrām stundām. Iekšējas pārdomas.

Te pat aiz muguras kaut kāds saldinātais alus vēl ir. Varētu paspilgtināt šīs sajūtas, bet domāju, ka tas mani galu galā novestu kādā stūrī, kur es klusībā teju pinkšķētu un šaustītu sevi par savu rīcību.

Pareizāk sakot – šaustītu sevi par savu ne rīcību.

Vispār esmu šobrīd filmā, kur tās galvenais varonis palēninātā gaitā skrien uz priekšu un izvairās no šķēršļiem un lodēm. Fona orķestris ar dažādam skaņām cenšas simbolizēt šī skrējiena nozīmīgumu, bet filmas galvenajam varonim tas viss iet gar ausīm. Viņa lūpas, sejas vaibsti un svīšana vērotājam no malas liktu saprast ideju, ka filmas galvenais varonis var arī nepaspēt un no lodēm neizvairīties.

Kā tad nu būs? Būs? Nebūs?