Pamodos.

Rīts sākās ar ātrām, miegainām brokastīm un ik rīta nemīlēšanos. Brokastis gan izjauca ierasto rutīnu, jo parasti esmu no rītiem tik sasodīti lēns, ka ēstgriba parādās tikai stundu pēc trešā un tad jau arī beidzamā modinātāja zvana.

Ātra ieskatīšanās spogulī un kārtējā vilšanās meklējot spoguļa pēkšņu ieplaisāšanu. Rīta vingrošana aprobežojās tik ar ātru un teju slepenu aizlēkšanu līdz rīta labierīcību apmeklējumu. Prieks, ka vakardienas alus mani nepievīla.

Vispār jau pirmdiena šoreiz atļāva mazliet nesteigties, jo biju nolēmis jau no paša rīta doties uz centra ēku, kas manā gadījumā atrodas 14 minūtes tuvāk nekā ierastais Baseins.

Darbā atļāvos pačakarēt kolēģa datoru, tikai tagad nespēju izdomāt, kas mani tirdīja to darīt. Sasmēlos zināšanas un padomus, bet rīt droši vien sasmelšos pārmetumus vai vismaz īgnus, durstošus acu skatienus, kas vērsti uz manu pusi. Nu, nekas, nākošreiz uz viņa datora desktop’a salikšu visu viņa apšaubāmā satura video failu katalogu. Un rādīšu ar pirkstu.

Devos uz kopmītnēm. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka neesmu no tiem, kas spēj bez problēmām kontaktēties ar cilvēkiem. Nu, nekas, ķēros klāt vecam datoram un mani laikietilpīgie eksperimenti beidzās ar cietā diska nomaiņu. Tā arī neizdevās uzinstalēt Ubuntu 10.10 versiju.

Vecais celtnieks pienāca pie manis un jautāja – “Nu, jest nadježda?” Atbildēju optimistiski – “Protams, ir!” Kaut gan ticu, ka jau tajā brīdī šaubas bija pārņēmušas ne tikai mani, bet arī apkārt skraidošo mīluli. Kaķi, nevis celtnieku.

Pārvilkos mājās īgns, nosalis un iztukšojies. Kārtējo reizi nopriecājos, ka mani kāds arī gaida gan ar vaukšķēšanu, gan ar siltām pusdienām un vēl siltāku apskāvienu. Prieks. Liels.

Neliela atslēgšanās. Pastaiga. Alus. Neizpildīti, atlikti solījumi un laiks jau jaunam rītam. Tādam pašam?