Rīts sākās kā parasti: trīs modinātāja zvani, rīta nomācošā erekcija, centieni vismaz domās uzmākties meitenei un par to nedabūt sitienus pa pirkstiem, aizpampušas acis un domas par steigšanos uz darbu un nespēju ieēst brokastis.

Tieši tad, kad te nesen vēlajās pusdienās notiesāju itkā neveselīgo, bet sasodīti kraukšķīgo un garšīgo vistas stilbiņa ādu, nosodīju sevi par siekalaino priecāšanos un aizmirsto apņemšanos ieturēt nedaudz badīgākas ēdienreizes. Laikam būs vairāk jāstrādā ar sevi un savu apņemšanos ierobežot savu tuklumu jāceļ debesīs, jatgādina citiem un, protams, sunim, kurš bieži vien skatās uz mani ar draudīgām acīm un sliktiem nodomiem tieši tad, kad es ēdu.

Bet vismaz prieks, ka alus šodien nav dzerts. Tiesa, sāku domāt, ka, ja jau esmu iekritis ar ēdienreizēm, tad varbūt šodiena jau ir zaudēta un konkrēts alus daudzums ļautu visu plānu restartēt. Kaut gan…

… mmm, alus.