Tikko pamēģināju paklausīties to mūziku, kas man viennozīmīgi patika pirms trijiem vai četriem gadiem un jāsaka, ka esmu mainījies. Un nedomāju, ka uz to labo pusi.

Šķiet, ka esmu palicis mazāk naivs, vieglāk sakaitināms un tuklāks. Nu, varbūt tuklums arī bija pirms tam, bet beidzot es to pamanu ar savām reti tuklajām un nu jau skaudīgajām acīm. Un vispār – esmu viens vesels un, ja tuklums pārņem virsroku, tad tas atstāj mazāk vietu kam citam. Piemēram, sev, savai pašapziņai un alum.

Tāpēc jāsāk skandināt savu ierasto pantiņu – jāmainās, mazāk jāresnē un mazāk jādzer alu. Sākšu piestrādāt pie jebkuras no šīm apņemšanām tikko kā es pamodīšos 6:50 no rīta. Lai gan, protams, tā nopietni vēršu acis vaļā septiņos no rīta, kad noskanēs otrais modinātājs un rīta erekcija neliks dienai sākties pesimistiski.

Sūds. Kad tad, ja ne tagad. Jāmainās.

Respekts pret mani arī sāk zust. Tikko pamāju meitenei ar vienu pirkstu, lai krūšturi velk nost, bet šī ar diviem pirkstiem atmāj atpakaļ, ka nedarīs to. Jābeidz rakstīt un jāiet audzināt vienu niķīgu meiteni.