Varbūt vainīgi tie divi pulksteņi, kuriem šodien samaitāju ierasto laika režīmu, ciparnīcas skaitlisko vērtību samazinot tieši par vienu iedaļu uz citu pusi, varbūt arī nosacītais miegs, kas man atgādināja laikus, kad it kā strādāju vakaros un pēc tam krietni izmantoju iespēju gulēt līdz vienpadsmitiem priekšpusdienā.

Varbūt arī diezgan noderīga bija atelpa no pasaules nenozīmīgajiem notikumiem šajā nedēļas nogalē un tīmeklī. Bet varbūt vienkārši eļļainās pankūkas brokastīs bija tieši tas iemels, lai es…

… lai es šodien justos optimistiski.

Tiešām. Iespējams mani nedaudz ceļ spārnos sajūta, ka kaut kam (man, protams) beidzot jāmainās, jāuzlabojas un jāpaliek enerģiskākam. Kopā ar beidzamo iespēju nospraust mērķi pēc iespējas tuvāk desmitniekam. Pēdējais laiks to tomēr būtu darīt, lai nezaudētu laiku.

Roku rokā ar skaidro saprātu.