Lai cik tas būtu dīvaini, bet tad, kad vairs nemācos universitātē, tad apmeklēju to biežāk un sakarīgāk. Toties neiemācos neko vēl joprojām. Nav jau tā, ka es ar to baigi lepotos.

Kārtējo reizi pieķēru Litu lasām manus vecos ierakstus. Diezgan dīvaini apzināties, ka kādam tādas lietas varētu patikt lasīt. Laikam tomēr esmu no tiem retajiem indivīdiem, kas zin, ka 85% veiktie ieraksti tika rakstīti dzērumā, 10% ar paģirām, bet tie pārējie 5 – skaidrā prātā. Šķiet, ka tagad zinu uz ko norakstīt neveiksmes.

Mainīšu savas dienasgrāmatas formātu. Pēdējā laikā par Operu tik vien tiek rakstīts. Nē, nu es jau saprotu, ka, par cik tik sasodīti ticu šim produktam, palielinās vēlme uzspiest savas domas arī citiem, bet šis laikam nav tas ceļš kuru mīdīt ar saviem sasvīdušajiem pirkstiem, nobrāztiem ceļiem un paģiru nomocīto skatienu.

Jāmostas un jāsaprot, ka turpmāk jānodala ieraksti par Operu un nesakarīgie ieraksti par savu nomācoši gaišo (analoģija ar gaišo aliņu) dzīvi.