Mūžīgais vakara bezmiegs un nedaudz seriāli. Draudzene blakus gultā un viņas nemierīgā gulēšana. Vispār jau dīvaini, ka viņa nemodās un neteica, noguruši dusmīgā balsī, ka datora monitora spilgtā gaisma traucē viņai gulēt. Dīvaini, ka viņa nemodās, kad smagi liecos viņai pāri, lai noliktu klēpjdatoru uz blakus esošā krēsla. Žēl, jo nebija iespēja viņu nomierināt un samīļot.

Pieglaudos viņai blakus, sajutu viņas ķermeņa karstumu, noglaudīju viņas krūtis, kas nelietīgi slēpās aiz sarkana topiņa un centos iemigt. Viņas ķermeņa aromāts, siltums lika sajusties sasodīti patīkami. Sajutos patiešām laimīgs un nereāli atbrīvots no dažādu sadzīvisku problēmu ņemšanas vērā. Dīvains teikums jau sanāca, bet ar to bija domāts – ja ir tik daudz, tad sīkumi nešķiet svarīgi. Reizēm jau tā var būt?

Kārtējais rozā skatījums uz dzīvi?