Ir kaut kur 5:55 un es sēžu darbā. Ziemassvētku rītā. Bezmiega nomocīts izlēmu, ka izdzeršu vienu alu. Tā teikt ar domu, ka tas palīdzēs iemigt, bet kā jau to biju paredzējis – viens alus izsauc velmi dzert citus alus. Un man vēl nedaudz ir (3 ali). Maz un tajā pašā laikā daudz vairāk nekā nekas.
Jā, un tas, ka sēžu darbā nemaz nenozīmē, ka strādāju. Darba diena, patiesību sakot, beidzās pirms kādām astoņām stundām.

Es vispār pat teiktu, ka manam ierakstam ir sanācis sasodīti draņķīgs virsraksts, ja ņem vērā, ka šodien ir Ziemassvētki. Un tas, ko es domāju, ka ir Ziemassvētki, patiesībā bija Ziemassvētku vakars. Laikam. Jā, es īsti nezinu. Jēzus nav manī kā nekā. Sūds.

Šodien draudzenei stāstīju, ka manā uztverē Dievs jau labu laiku ir materializējies. Alus formātā. Tagad man ir ko pielūgt un cienīt. Un Tu, cienītais, arī nevēlies pielūgt manu dievu?

Pati draudzene kaut kur netālu snauž dīvānā. Nav jau ērti tur kaut ko darīt, bet nu jāiztiek ar to kas ir. Tā vien liekas, ka pacentīšos tagad nedaudz ielaist Dievu sevī. Puslitra Pilzenes aliņa formātā. Un jā – es zinu, ka Dievs ALUS mani mīl. Abpusēji.