Jau dienas sākumā bija nojauta, ka īsti nesanāks tik stabils un piemērots brīdis, lai izbaudītu saldo alus garšu. Sākās diena ar draudzenes apmeklējumu. Jā, viņas klātbūtne ir tik patīkama, ka domas par alu nav tik nomācošas. Ja nu vienīgi nomāc domas par seksu, bet tas ir cits stāsts, nesaistīts ar alu.

Dienas otrā puse saistīta ar darbavietas apmeklējumu. Jautāsiet – kā gan es spēju darbā nepaņemt kādu aliņu? Redz, biju plānojis, ka būs jāpiedalās televīzijas tiešraidē un alus dzeršana tās laikā diezgan daudz ietekmētu manas iespējas piedalīties citās tiešraidēs. It kā jau loģiski. Ne? Tāpēc nedzēru. Jāsaka gan, ka galu galā tiešraide nenotika un iztiku ar parastu, baktērijām piesātinātu, garšīgu kefīru. Un daudz cīsiņiem mīklā. Diezgan bieži tie vispār tiek ēsti.

Tā nu mana diena pagāja bez alus. Šķiet, ka tūlīt, tūlīt jau tiks pārspēts rekords alus nedzeršanā. Sveiciens.
Tikai nedaudz žēl, ka “diena bez alus” nemaz nenozīmē, ka tā ir bijusi “diena bez alkohola”. Šovakar, tēlojot aukli savam mazgadīgajam krustdēliņam, nedaudz padzēru džinu ar toniku. Laikam tikai litru izdzēru un varu teikt – alus ir Dievu dzēriens.