Tikko zvanīja kāda dāma no telemārketinga kompānijas un piedāvāja iegādāties kādas unikālas monētas kopiju tikai par 24 četriem latiem. Cik noskaidroju, tad monēta pasaulē saražota tikai 5000 eksemplāros, kas līdz ar to nodrošina tās unikalitāti un pievienoto vērtību kolekcionāriem.

Atteicos.

Saruna nebija plūstoša tāpēc, ka galvā paspēja iešauties domas par to, ka es arī varētu atrast, piemēram, kādu Latvijas pirmsākumu laika monētu, kas mūsdienās ir reti sastopama, izveidot tās māksliniecisko kopiju un ļaut to kādam pārdot manā vietā.

Pieņemu, ka izdomāt kādu notikumu saistībā ar šādām monētām nebūtu grūti. Varētu tur iepīt kādu ne sevišķi veiksmīgu mīlestības stāstu vai vienkārši pozicionēt kā iekārojamu kolekcionāru retumu. Protams, būtu jānopērk maksas publikāciju kādā no vēstures žurnāliem, lai vēlāk būtu iespējams atsaukties uz šo publikāciju. Ne visi pievērstu uzmanību tam, ka tas galu galā būtu vienkāršs reklāmas raksts.

Pieņemu, ka vienas monētas saražošana man izmaksātu ap (tīrs minējums) pieciem latiem, kurai līdzi nāktu vienkāršs, bet, protams, gaumīgs iepakojums aptuveni divu latu vērtībā. Piesummējam tam autentiskuma sertifikāta izmaksas. Droši vien iztiktu ar ielaminētu papīra gabalu un smukiem burtiem kāda lata vērtībā.

Saražotu 5000 gabalus un nolīgtu vairākas telemārketinga firmas, kas ienākumus saņemtu no pārdoto vienību skaita. Pieņemu, ka 10 lati (ieskaitot pasta pakalpojumus) par katru pārdoto monētu būtu diezgan pozitīvs attalgojums.

Rupji rēķinot sanāk, ka, ja pārdotu monētu par 24 latiem, tad no monētu pārdošanas man galu galā makā iekristu 30000 lati.

Smuki. Smuki.