Kad es retu reizi iedzeru kādu alu, tad pamanu, ka mana domāšana mainās. Pilnīgi jāpiekrīt virsrakstam (tas tapa pirmais, redz) un jāsaka, ka domāšana nedaudz iziet no rāmjiem. Tā kļūst savādāka.

Kaut gan – latviskāk būtu teikt, ka alus kopā ar domāšanu vairāk vai mazāk sliecas uz grāvja pusi. Rāmjiem tur noteikti vietas nav, jo rāmis nozīmē ierobežotu laukumu. Tas vairāk ir ceļš un ceļš, protams,uz galu. Bet ko nu par to.

Jo alus ir garšīgs. Tā ir aksioma.

Piemēram, sadzēries garšīgu alu, es uzskatu, ka esmu nedaudz foršāks. Tā kā esmu sasodīti nerunīgs un tas jau sāk pārvērsties par dīvainību, jāsaka, ka alus atver kaut kādus papildus domāšanas kanālus un galvā rodas tik daudz muļķīgu, ģeniālu, tizlu un varenu domu, ka būtībā tas nozīmē pat novirzīšanos no ierastajām domām un ātrāk vai vēlāk – nokļūšanu grāvī.

Bet, bet, bet, bet… Alus ir garšīgs. Vai ne?