[box type=”shadow”]
Ārā paliek tik sūdīgs laiks, ka mani vairs īsti nespēj uzmundrināt iztēles radīta aina, kurā es sēžu [tooltip text=”Varētu gan mēģināt arī lidot, bet šaubos vai tā teorētiskā sekunde varētu padarīt mani gudrāku un pieņemamāku citiem”]3 metrus virs zemes[/tooltip] un skatos tālumā, elpoju nedaudz svaigāku gaisu un klausos laucinieciskajā klusumā. Jāsaprot, ka viss mainās un iet uz priekšu, zem zemes un prom. Tiesa, ja paveicas, iegulda pietiekami smagu darbu un kāds notic, tad reizēm var doties arī uz debesīm… [/box]

Protams, tas bija tikai laika jautājums, kad kedas vairs nesniegs to patīkamo veldzējumu un “ķiķinošo” skaņu pēc iekāpšanas peļķē. Ir sasodīts rudens. Slapjas kājas nomaina slapjš deguns. Slapjo degunu nomaina slapjš malks vēsa, tumša aliņa. Tumšu aliņu nomaina apsolījums nedzert alu. Un ir jau vasara.

Negribu ūdeni, bet gribu sniegu. Negribu šņabi, bet gribu alu. Negribu sevi, bet gribu tevi.

[tooltip text=”Vispār gribu alu. Vispārīgi. Visā. Ei, gals! Vārds ‘visā’ ir vēl satriecošāks atklājums salīdzinot ar citiem murgiem”]Un vispār vārdu “vispār” mēdz lietot tikai deģenerāti un pārējie. Nepatīk man tas vārds. [/tooltip]