Esmu tagad atgriezies kādā no pagātnes dienām, kad vēl tekalēju pa taciņu uz RTU PV (LD) kaut kur pie Liepājas nierēm (ja Rožu laukums ir Liepājas sirds, tad RTU PV “mans” korpuss varētu būt tuvāk kādam no lejas orgāniem un netālu arī iekrīt izvades (Tosmares) kanāls).

Ausīs skan lētā mūzika no ierastā EHR repertuāra un sēžu tumsā, it kā domājot par iespējamo referāta uzrakstīšanu pēdējā nodošanas termiņa ietvaros. Kņudēšanu vēderā nomāc sevis šaustīšana par “visa atlikšanu uz pēdējo brīdi”. Kārtējā pēdējā reize. Bet, nu, pēc “pēdējās reizes” taču vienmēr seko “kārtējā reize”, tāpēc viss ir normāli. Tiešām viss kārtībā.

Divu soļu attālumā ir gulta. Tā kā viņa tur stāv (vairāk jau guļ) neskaitāmas dienas un nav izkustējusies ne par vienu centimetru, tad jūtu, ka varu nesteigties tajā gulties. Viņa mani mīl tādu kāds es esmu un nesteidzas meklēt jaunus piegulētājus.

Vispār mani mocīja bezmiegs un jūtu, ka esmu palicis nedaudz lielāks idiots. Ja bezmiegs manī veicina idiotismu, tad prieks, ka darba dienas sākumā esmu vairāk ģeniāls nekā ierasti.

Un kāpēc radio saka, ka “pareizs laiks – divpadsmit”? Laiks taču nevar būt pareizs. Es jau teicu, ka EHR ir idiotu radio? Es jau teicu, ka EHR nav “tautas” radio? Es jau teicu, ka man šobrīd skan EHR?

Viss saskan!