Ja kādreiz pamatskolā pēc Lieldienu sagaidīšanas un atgriešanās skolas solā, parasti viens otram palepojās ar apēsto olu skaitu, tad mūsdienās šādi sasniegumi droši vien nevienam neliktu kļūt lepnam. Kādreiz pat pamatskolā bija idioti, kas teicās, ka apēduši pat 15 vārītas olas. Tiesa, viņi pārsvarā bija lietuviešu tautības bērni un no viņiem varēja dažādus brīnumus sagaidīt. Nu, un vispār – ja kāds viņiem sastāstīja, ka tāpēc krāniņš paliks garāks – tad, lai tik stūķē iekšā un cenšas līdzināties Garija Portera brīnumnūjiņai, kas tik bieži pārsteidz ar dažādu brīnumu izšaušanu.

Lai cik tas būtu neierasti (tiešām?), manas Lieldienas šogad sabojāja alus. Jā, tieši tas pats alus, kas reizēm tiek te slavināts. Kāpēc? Tāpēc, ka daudz. Tik vienkārši.
Dienā nedaudz, pēcpusdienā nedaudz un vakarā tā vairāk. Un ugunskurs ar dūmiem un, tad vēl alus. Un ļoti draņķīga nākošā diena.

Salīdzinājumam: es parasti dienā “tvītoju” retāk, nekā es tajā dienā vēmu. Tas bija nesmuki un nogurdinoši. Biju dzirdējis un tagad ari pārliecinājos, ka pienu šādās reizēs nevajag dzert. Pēcpusdienā bija lielā gaļas cepšana, kuru tā ari normāli nespēju izbaudīt.

Par to es biju tik lielā nesaprašanā, ka nolēmu turpmāk samazināt savu alus patēriņu. Tik vienkārši.