Iepriekšējā nedēļas nogalē paspēju izdzert alus daudzumu, kādu narkologi uzskata teju par pieļaujamo maksimālo normu mēneša garumā un draudzene manī bija tik vīlusies, ka svētdien pateica, ka nevēlas redzēt kā es dzeru alu. Nu, kaut arī alus ir vienīgais garšīgais alkohols, apņēmos samazināt savu alus patēriņu gan sevis dēļ, gan draudzenes vēlmju dēļ. Nevarētu teikt, ka man tas sagādātu problēmas. Slāpes veiksmīgi veldzēju ar minerālūdeni.

Te pēkšņi draudzene pēc dažām dienām ieminas, ka es jau varētu paņemt kādu aliņu. Lūk, šāda man attieksme nepatīk un liek domāt, ka vēlme, lai es nedzeru alu, ir tikai tāds manipulācijas ierocītis attiecībās. Iespēja būt tai foršajai draudzenei, kura savam puisim nopērk kādu aliņu darba dienas beigās. Iespēja kādu sliktu darbu nolīdzināt ar dažiem aliņiem, kuriem, protams, laika gaitā vērtība būs tikai pieaugusi.

Īgns atteicos un nedzeru alu jau piekto dienu.

Ja ir kāda liela, liela vēlme, tad vienmēr vajag tai sekot un uz to tiekties. Ja tas tā nenotiek, tad vēlme acīmredzot nemaz nav tik liela un aktuāla…