Jo tuvāk nāk svētku vakars, jo lielāka nomāktība tuvojas.

Ne jau tāpēc, ka domās šobrīd esmu par vai ap Latviju. Nē, taču. Esmu pietiekami ilgu laiku no savas dzīves nodzīvojis Latvijā, lai man tieši šodien nerastos bažas par tās nākotni vai pat tagadni. Tā kā tā lieta droši vien ir manī. Vismaz līdz brīdim, kad to noskalošu ar alu.

Daži teikumi manu pavāra iemaņu parādei un svētku atmosfēras radīšanai:

Es te griezu rasolu un nejauši nošņāpu pirkstam ādas gabaliņu. Tikai neuztraucieties, droši vien jau kāds no jums to ir apēdis, tā kā varat droši turpināt mieloties ar šo gardo rasolu.

Draudzene netic, ka, iedzerot tagad alu, man nebūs problēmas ar labierīcību atrašanu salūta laikā. Hmm, visi jau tad skatīsies uz augšu nevis uz mani, elsojošu un nervozu, bet rīcībspējīgu.

Pšs, pšs