Runājot par savu vecumu, garstāvokļa un pirmā iespaida sačakarēšanas nolūkos, dažus gadus reizēm šiem zinātkārajiem cilvēkiem mēdzu teikt, ka īsti vēl neesmu sasniedzis 16 gadu vecumu un esmu domāšanā vēl ļoti jauns, naivs un nepieredzējis. Un vispār – tā jau arī bija. Pirmo reizi satiekot cilvēku es vēl joprojām sevi automātiski noskaņoju, ka šis cilvēks ir labs pēc savas būtības. Jā, varbūt viņš ir kautrīgs alkoholiķis, bet savā būtībā droši vien ir labs cilvēks. Tādi, lūk, ir mani uzskati. Naivs jau esmu, bet ne tāda bija mana doma un virsraksts tomēr liek ķerties pie tēmas.

Lūk, kad man bija aptuveni četrpadsmit gadi un asfaltu savā ikdienā redzēju tikai pilsētā un, varbūt, pie pelēkās mācībiestādes, tuvākās apkārtnes puikām bija aizraušanās ar motocikletiem. Varbūt meiteņu trūkums apkaimē darīja savu un degvielas kokteiļa liešana bākā bija aizraujošākā darbība, ko var darīt ap caurumiņu. Iespējams.

Nu, vārdu sakot, pēdējā laikā arī mani beidzot pārņem sajūta, ka vēlos triekties neadekvātā ātrumā, saldēt savus pirkstus, ostīt benzīnu no neveiksmīgi aiztaisītās bākas un notašķīt drēbes ar eļļu, kas reizēm veiksmīgi pilētu no nenoblīvētās ātrumkārbas. Darīt to vasaras krēslainajos mēnešos. Traucēt mātēm naktsmieru. Lasīt kukaiņus no mutes.

Beidzot…

Protams, var jau būt, ka alus dara savu un beidzot būšu novedis savas smadzenes līdz normālam lauku sešpadsmitgadnieka alkoholiskās domāšanas līmenim, bet nedomāju, ka tā ir. Man vienkārši mainās vērtības, paradumi un motivācija.

Beidzot…