Šodien piezvanīja mamma un, starp ikdienišķajiem stāstiem un baumām, tika arī uzjautāts par manu veselību. Protams, ar manu veselību vairāk vai mazāk viss kārtībā, jo, piemēram, pie sava bijušā ģimenes ārsta (a.k.a Pūdelis) neesmu bijis kopš tehnikuma laikiem. To arī atzīmēju mammai, sakot, ka ar imūnsistēmu vairāk vai mazāk man viss kārtībā.

Darbā nedaudz pavingroju. Pasvīdu. Pasēdēju vēsumā. Pasvīdu. Savā kabinetā ar numuru 110.

Pārnācu mājās un vienīgā ideja nervu nomierināšanai bija miegs. Zinu, alus arī būtu bijis labs relaksācijas veids, bet, pērkot produktus vakariņām, izlēmu, ka īsti neesmu pelnījis alu. Acīmredzot optimists (nealkaholiķis) ierunājās manī.

Pamodos ar nedaudz sāpošu kaklu, nelielām iesnām un nogurumu. Pie velna, ne? Modos, izstaipīju daļu kaulus un posos uz veikalu pakaļ aliņam. Un ziniet ko?

Divi nelieli aliņi palīdzēja noņemt kakla sāpes un iesnas. Un arī miegs uzmācas. Tas taču ir labi, vai ne? Ģimenes sievietes to vien skandina, ka saslimšanas gadījumā jāguļ gultā, tāpēc man šķiet, ka esmu uz tā pareizā ceļa. Protams, alus arī māj ar galvu.
Tieši tā, kā to tagad dara mana seja monitora atspulgā.

Skat, šķiet, redz, ka rīts būs vesels. Ne?

Starp citu draudzenes ieteikumu ārstēties ar šņabi un medu savās domās izmetu atkritumu urnā. Piekāst.