Pēc vairāk kā nedēļas pārtraukuma iepirkuma groziņā ieliku aliņu. Zinu, ka tā bija draudzenes ideja, bet aliņš jau arī nebija slikts – tā teikt ar sīkumainu vēsturi par Fontaine Palace.

Tieši kā reiz pirms daudziem gadiem iesāku fonteinā dzert čehu Paropramen Staropramen. Tajā laikā garšu papildināja arī apstāklis, ka 0.5 pudelīte maksāja tikai latu un bija lētāk nekā pirkt kaut kādu alus kausu ar Aldara Zelta pildījumu un negaršīgām putām garnējumā. Tāpēc ņēmu un dzēru to. Pat vairāk par pieciem aliņiem vienā vakarā. Pat tik pietiekami daudz, lai bārmenei nemaz nevajadzētu izdomāt manas smieklīgās prasības pie letes un tā droši spētu sniegt man tieši to aliņu, ko vēlos. Bez lūgumiem.

Tā arī šodien dzēru šo alu. Es pat teiktu, ka pirmie alus malki uzspridzināja manās atmiņās ainas par fonteina atmosfēru un tajā skanošo mūziku. Tos laikus, kad biju nedaudz jaunāks un 3,14 + zģets naivāks. Ehh, pagātne…

Nē, škiet, ka būs jāapmeklē fonteinu. Piekāst darbadienu un manu nelietojamību tajā. Lai dzīvo izklaides un aliņš pāri tām…