Bet tā jau garastāvoklis ir tāds, lai tik spiedzam un lai nebūtu stāvoklis. Paskatos uz leju un pie sevis nodomāju: “Tu taču nebūsi mani pievīlis?”
Nē, viss jau ir pilnīgā kārtībā. Satraukumam nav pamata un es pat vienu vidēju alu tagad bez sirdsapziņas pārmetumiem nomainītu uz sakarīgu minerālūdeni. Un, tas jau nozīmē daudz. Va’ nē?

Sēžu darbā. Mūzika fonā ir tik pat saraustīta cik tie nožēlojamie vītoli ne-tālumā un fantazēju par kādu enerģijas dzērienu savā rīklē no kuriem man, šķiet, radusies neliela atkarība un reizēm nedaudz šaurākas acu zīlītes. Bet garšīgi dulli, ja tā ņem godīgi vērā.

Labi, neredzu iemeslu, lai uzkavētos te vēl ilgāk. Šā vai tā galva īsti nestrādā un nav jau jēga tāpēc palikt.

Atgādinu sevi ar vienpersonisku dialogu divās daiļās balsīs:
– Ivar, neaizmirsti nopirkt maizi, kad iesi uz māju pusi!
– Un alu?
– Alu? Nečakarējies, lūdzu. Kā vispār var alu aizmirst?