Ir jādzer alus! Nu, vismaz man.

Jau vairākas dienas nav vēlme pēc alus tikai tāpēc, ka uznāca gribēšana pārliecināties cik ātri vai ilgi es tukšotu alus kausu. Par prieku visiem alus nīdējiem, vienīgais alus, kas bija pieejams vairāku litru apjomā, bija kaut kādas mazināmas firmas brūvējuma “plastmasa septiņieks”. Ielējām to draņķi kausā un atļāvām alum atpūsties. Draudzene pieteicās darboties ar hronometru.

Viens, divi, trīs un alus tiek tukšots. Pēc draudzenes iesmiešanās, viss mans entuziasms gan pazūd, jo pirmā doma ir, ka draudzene droši vien nemaz nenospieda hronometra taustiņu un tagad nevēlas to atzīt.

Vārdu sako – rekords lupatās! Un tad jāmēģina velreiz. Tad velreiz un velreiz…

Pēc dažu stundu miega devos uz darbu un sapratu, ka nav vairs man tas vecums, kad alus ietekmēja tikai manu pašsajūtu. Tagad tas draņķis un paģiras spēj ietekmēt arī manas prāta un koncentrēšanās spējas. Un darbā tam vietas vairs nav…

Paldies, Tev, alus par labajiem brīžiem, bet neceri vairs uz manām darba dienām. Tā lūk.