Varbūt vakar bija nedaudz par daudz alus, bet sanāca tā, ka iegāju gulēt pat priekš manis neierasti ātri – kādos 10 vakarā, kas arī bija iemesls tam, ka suns aptuveni četros no rīta uzmācīgi centās mani pamodināt. Protams, suni neviens nebija pacenties vakarā manā vietā izvest āra, tāpēc saņēmos, modos un cēlos, lai sasparotos un izvestu nervozo suni beidzot ārā.

Zvaigžņotās debesis un patiešām vēsais laiks bija lielisks iemesls, lai neuzturētos āra pārāk ilgu laiku, jo čības, t-krekls un mani lielie, svītrotie bokseršorti nav tie paši labākie siltuma aizturētāji.

Suns gan bija sajūsmā pēc novēlotās vakara ārā skriešanas procedūras. Jāsaka gan, ka šādos gadījumos viņam rodas apetīte un, ieskrienot iekša, ar tādu pašu ātrumu aizskrien pie barības bļodiņas, kura šoreiz, protams, bija tukša.
Ticu, ka tas bija iemesls, lai manam sunim optimistiskā sajūsma noplaktu kā neinteresantas avīzes stūris, kas netīšām iemērkts rīta kafijas tasē.