Tā patiešām nedaudz uzmācās vēlme pēc alus. Labprāt iedzertu kādu atspirdzinošu un veldzējošu dzērienu, bet, šķiet, tomēr būs jāiztiek ar kādu caurspīdīgu, bezkrāsainu un grādīgu suslu. Diemžēl.
Bet nekas. Tāpēc jau nav pasaules gals un vispār es šonedēļ alu vairs nedzeru. Neesmu pelnījis, jo kalendāra iestrāde diezgan atpaliek no manis nospraustajiem mērķiem.

Domāju, ka alkoholiķis neesmu, jo, ja man būtu šobrīd jāizvēlas starp alu un, piemēram, kefīru, tad alus tomēr paliktu otrajā plānā. Khh, kas ar mani? Esmu piemirsis pusdienot, vai?

Uzliku šai dienasgrāmatai plainscape kažociņu, ar kuru man jau ir bijis tas negods sastapties. Neko darīt, ja man nekad nav bijusi gaume, tad neredzu iemeslu, lai viņa pēkšņi parādītos. Nu, ja tikai vienīgi brīžos, kad alus pie rokas.

Un vispār – satraukums uzmācas kopā ar vēlmi ēst.